Vācu fiziķis Tomass Johans Zībeks 1821. gadā pētīja dažādu metālu jēdzienu, kad tie ir savienoti kopā. Viņš atklāja, ka ir novērotas temperatūras izmaiņas starp locītavām un magnētisko lauku – to sauc par Seeback efektu.
No turienes vēlāk tika atklāts, ka magnētiskais lauks ir daļa no termoelektriskās strāvas. Spriegums, ko rada divu veidu vadi, ir tas, ko izmanto temperatūras mērīšanai no ļoti augstas līdz zemai.
Temperatūras mērījuma slieksnis ir atkarīgs no izmantotā stieples materiāla veida, un, lai gan ar ļoti zemu strāvu, jaudu var ģenerēt no termopāra savienojuma.
Zinātnieki Michael Faraday un Georg Ohm izmantoja Seeback efektu, lai veiktu eksperimentus, lai palīdzētu labāk izprast ietekmi un temperatūras mērījumus.
No šī atklājuma un pēc turpmākiem zinātnieku pētījumiem visā vēsturē termopāri tika ražoti 1900. gadu sākumā. Kopš tā laika tehnoloģija ir attīstījusies un attīstījusies līdz tādai, kāda tā ir šodien. Tagad tos izmanto daudzās dažādās ierīcēs, sākot no pārtikas sagatavošanas līdz farmācijas ražošanai.
